ATTIECĪBA STARP ĢIMENES PĀRI UN TAUTĀM

Kad vīrietis ar sievieti rada ģimeni, tā ir diplomātijas un kompromisu māksla. Jo abi ir spējīgāki šajā jomā, jo attiecības veidojas dziļākas un tās ir ilgtermiņa. Jo vairāk abi ir ieciklējušies uz savu egocentrismu un traumām, jo lielāki riski, ka sekos šķiršanās un sāpes. Tas pats attiecas uz tautām, kuras dzīvo līdzās. Katrai tautai ir savas kolektīvās traumas, savas domāšanas īpatnības, tradīcijas un citas atšķirības. Ja šīs tautas, dzīvojot kaimiņos, nespēj runāt, pieņemt atšķirīgo, meklēt vienojošo, tad tur veidojas saspīlētas attiecības, konflikti un pat kari.

Gribēju šobrīd notiekošo starp kaimiņu tautām salīdzināt ar ģimenes dzīvi. Esam ar sievu kopā 25 gadus. Esam katrs nākuši no savas ģimenes. Pat ēšanas paradumi katram bija savi, nerunājot par izpratni, kā svinēt svētkus, audzināt bērnus, rūpēties par māju, atpūsties u.t.t.. Jā, arī katram savas traumas, pieredze un priekšstati par to, kā veidot attiecības. Saprotams, ka katrs uzskatīja, ka savs skatījums ir vienīgais pareizais, kas ir jāaizstāv. Vienīgais pareizais ceļš šajā stāstā ir bijis runāt, runāt un atkal runāt. Daudz runāt. Arī izstrīdēties no sirds, bet nepazaudējot galveno jēgu – kāpēc esam kopā. Meklējot un balstoties uz to, kas mums ir kopīgs. Arī runājot, meklēt ceļu, kas neaizskar (tagad moderni saka – netrigerē) otra traumas, nesāpina. Tā ir diplomātija, prasme vadīt sarunas, meklēt kompromisus, vienojošos elementus jebkurā situācijā. Droši vien esi dzirdējis par to, ka attiecību pirmajos gados ir visgrūtāk? Jā, tā ir, jo brīdī, kad novelkam rozā, pirmās iemīlēšanās brilles, tad sākās posms, kad katrs cenšas iekarot savu vietu pāra hierarhijā, pierādīt, ka tam ir taisnība, ka tā pasaulskats ir vispareizākais. Ne velti šajā posmā – pirmajos 7 – 10 gados ir visaugstākais šķiršanās procents. Tad pāris sāk saprast (ja tas notiek), ka badīšanās ved tikai dziļākā krīzē un ir jāmeklē citi ceļi. Jāsāk sarunāties, izkāpjot no egocentriskās paštaisnuma pozīcijas. Tas prasa drosmi. Drosmi tādēļ, ka vienlaicīgi ir jāveido attiecības, ņemot vērā vairākus aspektus, tajā skaitā – vienojoties par kompromisiem, tajā pat laikā nepazaudējot savu patību un unikalitāti.

Tautas dzīvo kaimiņos ar kādu citu tautu. Manā stāstā nav pat svarīgi valstu formējumi un kartē novilktās robežlīnijas. Ir runa par tautām. Tieši tāpat kā ģimenes pārī, arī katrai tautai ir savas kolektīvās traumas, ir savi paradumi, reliģijas, kultūra, uzskatu sistēmas u.t.t.. Nekad nebūs tā, ka abas, līdzās dzīvojošās tautas būs vienādas it visā un tajā pat laikā dažādas tautas. Kā piemēram mēs ar lietuviešiem – esam brāļu tautas ar gandrīz identisku vēsturisko kultūru, valodu, paražām, tomēr arī atšķirīgi. Tāpat mums tuvākie kaimiņi igauņi, krievi, baltkrievi, un to mēs nevaram izmainīt. Tieši tāpat ir jāatrod vienojošais, kā var kopā būt vienā laiktelpā un papildināt vienam otru, tajā pat laikā saglabājot savu unikalitāti.

Ja viens saka, ka es jau neko, bet tas otrs ir tas sliktais, kas traucē dzīvot, tas nozīmē, ka tieši šādu vārdu teicējs vēl nav izkāpis no sava paštaisnuma un egocentrisma. Tas nav gatavs pieņemt, sadarboties, meklēt savstarpējo līdzsvaru, izlīgt. Tas ir ir ieslīdzis upura apziņā, vaino visus ārpus sevis, nav gatavs uzņemties atbildību un atzīt, ka jebkuras attiecības ir divpusējs ceļš. Tas attiecas gan uz ģimenes pāri, gan uz attiecībām 2 starp tautām. Patiesi dziļas un harmoniskas attiecības ir iespējams izveidot tikai, ja abas puses ir tam gatavas.

Mūsu praksē, konsultējot ģimeņu pārus, bieži redzam, ka nesaskaņu laikā, cilvēki ir meklējuši atbalstu vai padomu pie tiem, kuru viedoklim uzticas. Tie var būt labi draugi, pāra vedēji, mammas, tēvi, brāļi u.t.t. Ir brīnišķīgi, ja viedokļa paudējs no malas pats ir vieds un spēj iedot veselīgu padomu. Tad tas ir zelta vērts. Taču gadās, ka padomdevējs savu labi domāto padomu pauž caur savām nesadziedinātām traumām vai caur vēlmi izpatikt padoma jautātājam un to “atbalstīt”. Tad, ja ieklausās šādos padomos, kādreiz var iekulties vēl dziļākā attiecību krīzē.

Ja runājam tautu kontekstā, tad nereti starp tautām šāda padomdevēja funkciju pilda politiķi vai kādas starptautiskas organizācijas. Mūsdienās bieži vien politiķi vai dažādo organizāciju vadītāji nav ģimenes cilvēki un tiem nav bērni. Līdz ar to šo cilvēku domāšanas veids un pasaulskatījums ir stipri atšķirīgs no tautas. Tie sniedz padomus, rekomendācijas vai veido nacionālo politiku, kura ir tālu no viedas mākslas sarunāties, veidot attiecības, meklēt kompromisus un sadarbības modeļus. Kā redzam šodien, tad nemitīgi tiek trigerētas tautu kolektīvās traumas un uz to radīto emociju bāzes veidota nacionālās politikas stratēģija. Kā rezultātā attiecības starp tautām nevis normalizējas vai uzlabojas, bet kļūst naidīgas un tuvina karu.

Tas ir tas pats, ja ģimeņu pāru attiecībās kāds draugs no malas otram teiktu – klau, ko tu ņemies, neredzi, ka tavs laulātais ir kretīns un no tā iespējami ātrāk jātiek vaļā, jo…. Un pāris nonāk karam – attiecību šķiršanas. Kad pirmajos laulības gados sastrīdējos ar sievu un aizbraucu pie vecākiem, kā teikt, atbrīvot galvu, mana māte skaidri un gaiši pateica: “Kamēr neiemācīsies it visā izveidot labas attiecības ar sievu, tikmēr nemācēsi izveidot jebkādas citas attiecības dzīvē. Brauc atpakaļ un mācies!”. Sākumā par šiem vārdiem dusmojos, jo biju egocentriskā paštaisnuma fāzē, biju cerējis, ka māte mani atbalstīs. Tik mazliet vēlāk sapratu viņas vārdu gudrību un tie man lika paskatīties uz visu jau no citas puses.

Gan attiecības ģimenē, gan starp tautām ir tikai un vienīgi atkarīgas no mums pašiem. No katra. Ja dzemdēsim naidu, noliegumu, nepieņemšanu, sāpes, lepnību, būsim paštaisni un egocentriski, tad to arī piedzīvosim un saņemsim. Vai gribam tā dzīvot? Es izvēlos piedzīvot mieru un harmoniju it visā.

P.s. “Ja jūti, ka tavās ģimenes attiecībās noderētu atbalsts vai padoms, tad kopā ar savu sievu @Silva Ziļeva sniedzam mentora pakalpojumus pāriem. Droši raksti mesendžerī vai zvani – 26554795!”