KĀ AUGŠĀ, TĀ APAKŠĀ
Gan smalko pasauli, gan fizisko matēriju kā vienots tīkls caurvij šis hermētisma likums – analoģijas princips. Tas ir pamatā sakārtotībai un ritmam, ko es saucu par dievišķo kārtību un harmoniju. Analoģijas princips vairāk pazīstams caur šādu frāzi: „Kā augšā, tā apakšā; kā apakšā, tā augšā.” Ko tas nozīmē? To, ka viss, kas notiek smalkajos plānos – garīgajā, mentālajā un astrālajā – atspoguļojas arī fiziskajā līmenī un otrādi. Nav nejaušību, tikai savstarpēja atbilstība un rezonanse starp dažādiem eksistences plāniem un tajos notiekošiem notikumiem un procesiem. Šis princips izskaidro zināmo sakarību – visas slimības sākotnēji rodas nefiziskajā plānā, mūsu domās, ieradumos, pārliecībās, emocijās. Fiziskā izpausme materiālajā pasaulē tikai atspoguļo jau notikušo smalkajos plānos. Tā ar visu. Piemēram, lai uzbūvētu māju, sākumā ir ideja, tad rodas projekts un tikai tad pati māja sāk materializēties. Tāpat ar visām mūsu domām, iecerēm, sapņiem, cerībām un ilūzijām. Kad mēs piedzīvojam iekšējus procesus – emocijas, domas, pārliecības – tie nemanāmi veido ārējo realitāti. Mēs to piedzīvojam.
Un arī otrādi. Mūsu darbības un izvēles fiziskajā pasaulē ietekmē smalkākos līmeņus, atbalsojoties karmiskajās un enerģētiskajās struktūrās. Katra vārds, doma vai žests ir kā vilnis, kas izplatās pa visu Visuma okeānu, sasniedzot neredzamas dzīles. Caurvijot un esot ārpus mūsu ierastā lineārā laika un telpas dimensijas.
Tā ir arī sinhronitātes būtība – šķietami nejauši notikumi patiesībā ir saskaņoti pēc augstākas kārtības un vibrācijas līdzības. Kad apzināmies šo savienojumu, mēs sākam redzēt, ka matērija un Dvēsele nav pretmeti, bet viena veseluma atspulgi . Izzinot matēriju un tās likumus, mēs pieskaramies arī Gara dabai – un izzinot Garu, apgūstam Matērijas struktūru.
Visums ir fraktāls – tā pati dievišķā kārtība atkārtojas gan mikrokosmā, gan makrokosmā. Tas, kas norisinās cilvēka sirdī, spoguļojas sabiedrības procesos; tas, kas notiek šūnā, atkārtojas galaktikās. Latviešu dainās šī patiesība izteikta vienkārši un skaisti:
Pilna Māras istabiņa,
Sīku, mazu šūpulīšu,
Kā es vienu kustināju,
Visi līdzi līgojās.
Šie vārdi atklāj enerģijas caurplūdi starp visiem līmeņiem – kad kustas viens šūpulis, līgojas viss radītais. Tā ir kosmiskā vienotība, kas mūs visus savieno.
Analoģijas princips aicina mūs pazīt sevi kā Visuma daļu . Izzinot savu pasauli, mēs iepazīstam arī pašu Radītāju, dievišķo kārtību un harmoniju, kas valda gan cilvēkā, gan dabā, gan zvaigžņu telpā.
Tāpēc nemitīgi savos rakstos atkārtoju – lai cik mums liktos tas neiespējami, tomēr, apkārt esošo realitāti, jā, arī visus “ļaunīšus” mēs paši radām caur savām domām, pieņēmumiem un programmām. Ja katrs no mums šo sapratīs un apzināti pievērsīs uzmanību savai realitātei, domām, sajūtām, programmām, saviem tuviniekiem, sāks iemīlēt sevi pa īstam un centrēsies savā būtībā, tad mainīsies visa apkārtējā realitāte, tā kļūs plastiska.