“Dzimums ir visā, visam ir savs vīrišķais un sievišķais princips, pirmsākums, dzimums izpaužas uz visiem plāniem.” – tā saka hermētiskā tradīcija. Tas nozīmē: šis likums nav par bioloģisko dzimumu, bet par diviem kosmiskiem spēkiem, kas veido visu radību – no atomiem un domām līdz attiecībām un sabiedrībai, kas rada, līdzsvaro, attīsta un transformē. Cilvēka fiziskajā plānā šis princips izpaužas kā bioloģisks dzimums, bet Dvēseles satur gan vīrišķo, gan sievišķo aspektu vienotībā. Vīrišķais – aktīvs, garīgs, iniciējošs, sievišķais – pasīvs, uztverošs, veidojošs. Līdzsvars mūsos ir ceļš uz veselumu. Ideāli, ja mēs spējam sevī sabalansēt abas šīs sākotnes un tas ir viens no hermētisko prakšu uzdevumiem.
Ir stāsti par Dieviem un arī par Dievietēm, bet tie nav par dzimumiem, bet par šiem principiem, kas apvienoti, veido dievišķo kārtību un harmoniju.
Kas patiesībā ir Dzimuma princips?
Hermētismā “dzimums” nozīmē radošu spriegumu starp diviem pretpoliem – vīrišķo un sievišķo principu. Vīrišķais princips: virziens, griba, impulss, iniciatīva, strukturēšana, fokuss. Tas “iededz dzirksti”, vērš enerģijas uz kādu virzienu. Sievišķais princips: telpa, uztveršana, iznēsāšana, veidošana, materializācija, saistīšana. Tas uzņemas impulsu un pārvērš to par formu, dzīvu pieredzi.
Šie spēki mijiedarbojas ar visiem esības plāniem – fiziskajā, mentālajā un garīgajā, un neviens no tiem nav “labāks” vai “pareizāks”. Bez vīrišķā nav virzības, bez sievišķā – nav dzimšanas.
Kā tas izpaužas cilvēka ikdienā?
Paskatāmies uz ikdienu nevis kā uz “vīrieša/sievietes dzīvi”, bet kā uz abu šo aspektu esību sevī. Vīrišķais princips līdzdarbojas, kad pieņem jebkādus lēmumus(pat piecelties un aiziet uz tualeti), uzliec robežas un pasaki “nē”, uzdrīksties sākt ko pilnīgi jaunu, iestājies par taisnīgumu, aizstāvi sevi, savu viedokli, veic pirmo soli attiecībās vai projektā. Vīrišķais princips ir iniciējošs, fokusēts, virzošs – tas, kas saka: “Es iešu, es darīšu, es izvēlos, es gribu.” Tas ir vīrišķais iekšienē, neatkarīgi no dzimuma.
Savukārt, sievišķais princips līdzdarbojas, kad ļauj pašam sajust sevi vai just vispār, būt uzklausītam, būt ievainojamam, vājam, kad mīl, audzina, rada māju sajūtu vai apzināti rada prieku citam, lolo un attīsta kādu ideju, rūpējas par attiecībām, jūt līdzi. Sievišķais princips ir uztverošs, veidojošs, vienojošs – tas, kas saka: “Es sajūtu, es uzņemu, es ļauju, es audzinu, es iznēsāšu.” Tas ir sievišķais aspekts, neatkarīgi no dzimuma.
Cilvēka ķermenī neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma, kreisā puse saistīta ar sievišķo pirmsākumu, labā – ar vīrišķo. Tāpēc “redzošie”, dziednieki spēj pēc šīm pusēm izprast fiziskās saslimšanas cēloni, kas saistīts ar enerģētisko fonu sievišķajā vai vīrišķajā daļā. Cilvēks ir fiziski vesels, ja abas puses ir harmonijā. Veselums un tā it visā, kā augšā, tā apakšā.
Dzimuma princips saka: radīšana notiek tikai tad, kad šie abi aspekti ir savienoti. Ideja bez telpas un struktūras ir tikai nematerializēts sapnis. Sajūtas bez lēmuma un rīcības ir stagnācija.
Kas notiek, kad šis princips nedarbojas harmoniski?
Mūsdienu sabiedrībā bieži redzam nevis harmonisku vīrišķā un sievišķā mijiedarbību vai sadarbību, bet drīzāk pārspīlētas šo aspektu izpausmes vai destruktīvu pretstāvi. Šo aspektu disharmonija rada stipras, bet iekšēji izdegušas sievietes un vīriešus, kas nejūt, vai arī jūt, bet nezin, kā ar to tikt galā. Vīrišķais princips kļūst par bruņām, sievišķais – par apspiestu kliedzienu.
Pārspīlēts vīrišķais bez sievišķā ir kontrole, rigiditāte, agresija, darbaholisms, nespēja sajust robežas, emociju nesajušana un noliegums (“es neko nejūtu, man viss ok”). Kā rezultātā cilvēks iekšēji izdeg, nogurst no dzīves, grūtības rodas attiecībās, jo nespēj sajust nedz sevi, nedz partneri, rodas vilšanās, kas veido cinisku attieksmi gan pret sevi, gan citiem.
Pārspīlēts sievišķais bez vīrišķā ir izplūdušas robežas, grūtības pieņemt nopietnus lēmumus, pat ja tas skar pašam cilvēkam nozīmīgus dzīves notikumus, dzīve “citu dēļ”, jeb mūžīga pielāgošanās citiem vai apstākļiem, pasīvums, lieli sapņi bez reālas rīcības. Kā rezultātā cilvēkam šķiet, ka neviens viņu neciena/nemīl, ka dzīvo svešu dzīvi, viņš ieņem upura pozīciju, apvainojas, jūtas bezspēcīgs un meklē vainīgos, kas neļauj dzīvot.
Hermētiskā izpratnē tā ir tikai viena likuma nezināšana: cilvēks ir identificējies ar vienu polu un zaudējis savienojumu ar otru. Dzimuma princips turpina darboties, bet neapzināti – caur krīzēm, attiecību drāmām, veselības problēmām, identitātes krīzēm, kas grauj dabisko harmoniju.
Kad šie spēki mijiedarbojas kā partneri, cilvēks spēj gan sajust, ko patiesi vēlas, gan arī uzdrīkstas to īstenot. Cilvēks vienādi spēj gan pieņemt, gan ierobežot, gan mīlēt, gan sargāt.
Dzimuma princips kā iekšējā laulība
Dažās tradīcijās to sauc par “svēto savienību” – hieros gamos –, kad vīrišķais un sievišķais mūsos beidzot satiekas un vairs nav savstarpēji pretinieki, kļūstot par sabiedrotajiem. Vīrišķais dod virzienu, robežu, struktūru, aizsardzību, skaidru “jā” un “nē”, bet sievišķais dod jēgu, sajūtu, dzīvu pieredzi, spēju mīlēt, radīt, traumu gudrībā.
Kad šie spēki cilvēkā ir līdzsvaroti, tas spēj pieņemt lēmumus, nejaucot stingrību ar cietsirdību, sajūtot dziļumus, bet neļaujot spējām emocijām pārņemt procesus. Līdzsvars rada, ne tikai sapņus, bet spēj tos materializēt. Šis līdzsvars ir viens no ceļiem uz veselumu un garīgu briedumu – cilvēks kļūst par apzinātu radītāju, nevis nejaušu apstākļu produktu.
Kā šo principu izmantot praktiski?
7. hermētisma likuma dzimuma princips nav mītiska teorija, bet instruments, caur kuru iespējams izprast sevi, kļūt apzinātam un izprast arī apkārtējos. Kādreiz der pavaicāt sev – kādās situācijās es atslēdzu emocijas vai sajūtas un eju tikai “caur prātu”? Kurās – atkal ignorēju prāta uzstādījumus un brīvi ļaujos plūsmai? Kad un kādos apstākļos jūtos labāk. Var pierakstīt dažādas reālas situācijas un izanalizēt, kuras ir risinātas izteikti caur sievišķo vai vīrišķo aspektu, kuras – harmoniski kombinējot. Kāds un kad bijis rezultāts?
Tāpat paseko līdzi, kad ir ideja vai kāda vēlme, vai ļauj sākotnēji sievišķajam principam to izjust un iznēsāt, dzimt un pēc tam vīrišķajam – pieņemt konkrētu lēmumu par nākamo soli, radīt struktūru, robežas.
Ir vērts patrenēties harmonizēt sevī šo principu, soli pa solim. Sajust un pieņemt sajūtas, par tām runāt, nebaidoties(sievišķais). Akceptēt sajusto kā nepieciešamību vajadzīgo lēmumu pieņemšanai un atbilstoši rīkoties(vīrišķais).
Varbūt var apdomāt atbildes uz sekojošiem jautājumiem:
Kur tavā dzīvē parādās pārspīlēts vīrišķais princips – kontrolē, spriedzē, jūtu un jūtīguma noliegšanā, vienmēr savākts?
Kur tavā dzīvē pārsvaru ņem sievišķais princips – izplūdušas robežas, pārlieku pielāgošanās, atsacīšanās no sevis, bailes izdarīt izvēli?
Kā jau minēju dzimuma princips nav par bioloģisko dzimumu kā tādu vai jautājums par to, kādam dzimumam man jāatbilst. Tas ir jautājums par to vai ļauju sev būt pilnīgam, harmoniskam cilvēkam veselumā – ar gribu un jūtām, ar virzienu un maigumu, ar spēju radīt pasauli, kurā tiešām gribu dzīvot, kur mīt viss un tas viss ir manī.
Kā tu šobrīd jūti – kurš aspektiem tevī vairāk ir “pie stūres”, un kuram sen ir laiks prasties un atgriezties pie galda kā līdzvērtīgam partnerim?