“Savējie ir savienoti ārpus telpas, laika un valodas.”
Pastāv tādas saiknes starp cilvēkiem un Dvēselēm, kuras nevar izskaidrot ar loģiku. Man ir nācies ļoti bieži sastapt šajā realitātē pirmo reizi fiziski redzētu cilvēku un piedzīvot to mistisko – ei, es viņu labi pazīstu! Šāda atpazīšana neveidojas no kopīgām interesēm, statusa vai apstākļu sakritībām. Tu atceries to, kas bijis kaut kur citur, ārpus šīs inkarnācijas. Atpazīstamība notiek ne prātā, bet daudz dziļākās sajūtās. Tie, kuri šo pazīst, zina, ka atpazīstamība notiek Dvēseļu līmenī.
Dvēseļu pasaulē mēs vairāk, kā jebkur citur piedzīvojam vienotību ar visiem. Taču ir Dvēseles ar kurām mēs biežāk dodamies kopīgās inkarnācijās un ir tādas, ar kurām neesam kopīgās inkarnācijās bijuši. Jau esot inkarnācijās, mēs mistiskā veidā atpazīstam sev tuvu Dvēseli. Kā cilvēks tas var būt tik neilgu laiku nospēlē kādu lomu mūsu dzīvē, bet tā mistiskā atpazīstamības sajūta ir ar neko nesajaucama. Mēs viens otru neatpazīstam pēc vārdiem vai lomām, bet pēc vibrāciju frekvences. Katrai Dvēselei tā ir atšķirīga un ne ar vienu nesajaucama. Tā ir kā kluss signāls, kas pasaka: “Tu esi savējais.” Reizēm to arī sauc par dvīņu liesmu.
Mūsu tuvākie dzīves ceļabiedri nav nejauši, mēs neesam satikušies pirmo reizi — vienkārši atkal esam atraduši viens otru citā laikā, citā formā, citā dzīves posmā. Mēs esam savstarpēji rezonējošas liesmas, kas viena otru aktivizē, izaicina un reizēm arī dziedē un sāpina. Var arī gadīties, kad tiek atpazīts “savējais” pat it kā nejaušā un vienas reizes tikšanās laikā. Tas parasti atstāj kādu iespaidu ilgtermiņā un tā, protams, nav nejaušība. Cita Dvēsele mūsu dzīvē rada ciešanas, kas mūs māca apgūt mieru, piedošanu, pieņemšanu. Ne vienmēr šīs saites ir vieglas. Tās mēdz izgaismot senas brūces, kuras citādi paliktu apslēptas. Tās liek noņemt maskas, prasa patiesumu. Jo liesmas nesatiek viens otru, lai paliktu nemainīgas — tās satiekas, lai augtu.
Mēs varam savas dvīņu liesmas atpazīt, pēc skatiena, kura priekšā nav jāizliekas, pēc balss, kas nomierina, pēc klusuma, kas pasaka visu, pēc ievainojumiem, kas spoguļo tavējos, pēc sajūtas, ka vari būt īsts bez aizsardzības. Kad šīs liesmas savienojas, tiek aktivizēts kaut kas lielāks par individuālo stāstu. Dvēseļu tīkls paplašina apziņu — ne tikai starp cilvēkiem, bet arī plašākā, kur to savstarpējā rezonanse ietekmē citus esības aspektus.
Šis hermētisma princips noārda ilūziju par vientulību un atdalītību. Tā izpratne izjauc līdzšinējo dominējošā ego attiecību modeli, pārtrauc nemitīgo sāncensību. Tas atgādina, ka mēs neesam atsevišķas ugunis tukšumā, bet esam liesmu tīkls, kas viens otru iededz.
Un dažreiz viss, kas nepieciešams, ir atpazīt savējos — un ļaut saiknei būt patiesai.
Pastāsti, vai Tev ir nācies atpazīt un satikt savu Dvēseļu radinieku?