BRIEDIS UN UPES BALSS
Stāsts par sirdsapziņu un iekšējo ceļu. Kāds varens un skaists briedis no citiem zvēriem bija dzirdējis, ka kaut kur tālu ir upe, kas runā ar tiem, kas klausās. Tā esot svēta vieta, kur varot dzirdēt savas Dvēseles balsi. Briedim tas šķita vilinoši, jo bija palicis garlaicīgi dzīvot. Viņš nolēma doties ceļā.
Gāja dienām un naktīm, pāri pļavām, kalniem un purviem — līdz beidzot nonāca pie svētās upes. Viņam šķita, ka pat zāle upes ielejā izstaro īpašu gaismu, ka gaiss visapkārt ir smaržīgāks un svaigāks nekā citur. Briedis zināja, ka nonācis īstajā vietā.
Viņš pieliecās, dzirdēja ūdens šalkas un jautāja:“Saki, Svētā Upe, kāds ir mans liktenis, ko man tālāk dzīvē darīt, lai nebūtu garlaicīgi?”
Bet upe klusēja. Viņš uzdeva daudz dažādu jautājumu, tos atkal un atkal atkārtojot. Viņš gaidīja — vienu dienu, divas, trīs… līdz apnika. Briedis sadusmojās, sapurināja vareno ragu vainagu, dusmīgi nosprauslājās un ar priekškājas nagu zvēla pa ūdeni. Upe joprojām klusēja, tā klusi čaloja, bet briedis neko nedzirdēja sev nozīmīgu. Viņš domāja par veltīgajām pūlēm garajā ceļā, pārvarot purvus, kalnus un mežus, lai šeit nonāktu. Viņš jutās vīlies un smagi piekrāpts.
Tas viņu sadusmoja vēl vēl vairāk: “Tu taču runā ar citiem, kāpēc klusē ar mani?”. Un tad upe čukstēja: “Tāpēc, ka tu runā, bet neklausies.”
Briedis apklusa. Viņš ilgi stāvēja un domāja, ko darījis nepareizi, kāpēc nedzird atbildes. Līdz kādā brīdī vairs atbildes negaidīja, bet vienkārši bija kopā ar ūdens balsi. Un tikai tad viņš dzirdēja — klusumā viņam atbildēja paša Dvēsele.
Morāle:
Kad Cilvēks beidz meklēt atbildes ārpusē, viņš sāk dzirdēt iekšējo upi.
Un tur skan viņa patiesā balss.
CEĻŠ PIE SEVIS