Katram Cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad pasaule sāk čukstēt — tik klusi, ka dzird tikai tie, kas beidzot ir noguruši no skaļuma. Tad dzīve saka: “Tu esi brīvs. Bet tu vēl netici.”
Brīvība nav vieta, kur nonākt. Tā ir spēja atvērties sev un pārstāt atkārtot senās sāpes.
Un reizēm šī patiesība atnāk caur stāstu — tik vienkāršu, ka to saprot tikai tie, kas jau reiz ir bijuši ēzeļa ādā.
Stāsts par ēzelīti
Reiz dzīvoja ēzelītis, kurš kalpoja kādam cilvēkam. Tas caurām dienām uz savas muguras nesa smagas nastas. Viņš bija pieradis pie grūtībām, bļāvieniem, sitieniem, pie karstuma, pie noguruma un pie sāpēm, kuras neviens neredzēja. Viņa mugura bija kā klusa grāmata, kurā ierakstītas visas viņa dzīves ciešanas un sāpes. Cilvēki nāca un gāja, bet neviens viņā neredzēja Dvēseli. Arī ēzelītis vairs nekam neticēja un ienīda savu dzīvi. Viņš kļuva nejauks, aizvēra savu savu sirdi, jo ticēja, ka pasaulē ir tikai pavēles, smags darbs un pātaga. Ja kāds bērns vai pieaugušais tam nevilšus pietuvojās ar laipnību, ēzelītis koda un spēra. Jo sāpēja pašam.
Kad saimnieks saslima un vairs nespēja viņu paturēt, viņš aizveda ēzelīti uz tirgu, lai pārdotu.
Visi pazina nejauko ēzelīti un nevēlējās to pirkt, lai cik arī mazu naudu par to prasītu. Tad saimnieks nolēma to atdot par brīvu: “Kurš grib, lai ņem. Man viņš vairs nav vajadzīgs,” viņš teica.
Cilvēki pagāja garām — kas gan gribētu tādu? Bet tad pienāca kāds svešinieks. Viņa acis bija mierīgas, un viņa balss — tāda kā vējš, kas runā ar zāli. Viņš piegāja klāt ēzelītim un klusu čukstēja tam ausī: “Tu esi noguris, daudz cietis. Ejam. Aiz šī kalna ir ieleja, kur zāle ir mīksta un ūdens dzidrs. Tur tevi neviens vairs nedzīs, nelamās un nesitīs.”
Ēzelītis paskatījās uz viņu, un kaut kas viņa iekšienē sakustējās — sajūta, ko viņš bija aizmirsis: cerība. Bet prāts, kas bija pieradis pie ciešanām, čukstēja: “Tas ir slazds. Neklausies.”
Vecais saimnieks bija priecīgs tikt no ēzelīša vaļā un steidzīgi ielika svešinieka rokās virves galu, kas bija savilkts ap ēzelīša kaklu. Svešinieks mudināja ēzelīti sekot. Viņš stāvēja nekustīgs.
Svešinieks mēģināja vēlreiz — ar pacietību, ar maigumu, ar klusumu. Bet ēzelītis nekustējās ne soli.
Beigās svešinieks nolieca galvu un teica: “Kad tu būsi gatavs, es atgriezīšos.” Un aizgāja.
Tajā pašā vakarā garām jāja laupītāju banda un sagūstīja vientuļo ēzelīti. Tie pret ēzelīti izturējās vēl bargām nekā iepriekšējais saimnieks. Un viņš saprata: viņš pats bija izvēlējies palikt tur, kur bailes joprojām valdīja pār viņu. Viņš pats nebija ļāvis sev noticēt, ka var kaut kas viņa dzīvē mainīties uz labo pusi.
Epilogs — par Dvēseles Ceļvedi
Svešinieks bija Dvēseles Ceļvedis. Viņš ienāk katra Cilvēka dzīvē — reizēm kā Cilvēks, reizēm kā notikums, reizēm kā balss no iekšienes. Viņš piedāvā ceļu pie sevis, pāri kalnam — pāri bailēm, aizvainojumiem, lepnībai un ierastajai tumsai. Bet viņš nevar piespiest iet.
Tikai pats Cilvēks var sajust, kad viņa smagums ir kļuvis par pārāk lielu nastu un pateikt: “Es gribu redzēt, kas ir aiz kalna. Es gribu iet tālāk.” Tad Ceļvedis atgriežas — un šoreiz viņš vairs neved no ārpuses, bet no iekšienes.
Brīvība neienāk ar spēku. Tā ienāk ar gatavību. Kad cilvēks beidz vainot citus, viņš redz, ka ķēde vienmēr ir bijusi viņa paša rokās. Kad viņš pārstāj baidīties no gaismas, viņš atklāj, ka pat tumsa kalpoja viņa augšanai. Un tad viņš saprot — svešinieks nekad nav aizgājis. Viņš visu laiku bija viņā pašā — tā Dvēseles daļa, kas pacietīgi gaida, kad cilvēks pats sev teiks: “Ejam. Aiz šī kalna ir mana ieleja.”
CEĻŠ PIE SEVIS