Kas notiktu, ja tu neko nezinātu par kariem, kataklizmām, krīzēm? Ja tev nebūtu interneta, nedz televīzijas vai radio? Ja būtu tikai tu ar ģimeni un tuvākie kaimiņi? Kā izskatītos tava dzīve, kā tu to dzīvotu? Tā būtu cita realitāte? Kāda?
Visticamāk, katram būs savas atbildes uz šiem jautājumiem. Kādam, iespējams, šīs atbildes radīs dzīvē lielāku miers un spēju koncentrēties uz patiesi būtisko, būt apzinātākam, spētu labāk sajust gan sevi, gan savus apkārtējos, izprast. Droši vien arī attiecības būtu savādākas. Iespējams, būtu lielāks spēks ietekmēt citā virzienā realitātes plūsmu. Dārgākais uz šīs pasaules ir mūsu uzmanība. Lai mēs to nepievērstu sev, neizzinātu sevi un apkārtējo realitāti, aizvien vairāk atdalītos no dabiskā, dabas cikliem, tāpēc tiek nemitīgi radīts haotiskais troksnis, drīzāk kakofonija. Tas ir viens no iemesliem kāpēc pēdējā laikā aizvien vairāk cilvēku sāk ievērot digitālo higiēnu un vērst uzmanību uz patiesi sev būtisko.
Mēs katrs savu realitāti radām paši. Ik sekundi. Neatkarīgi no tā vai mēs to apzināmies vai nē. Ja neapzināmies, tad to ietekmē un veido kāds cits. Caur mūsu domām, uzskatiem, sajūtām. Piemēram – mūs apziņas laukā tiek ielikta kāda noteikta veida informācija(tie tur ir sliktie, jo…). Mēs to pieņemam, apdomājam, mums rodas noteiktas emocijas, sajūtas un mēs jau radām caur tām. Mūsu realitāte tiek vadīta noteiktā virzienā. Mēs izmantojam savu radīšanas potenciālu ne saviem mērķiem, bet kāda cita radītiem mērķiem. Tā tiek vadīta sabiedrība, tajā notiekošie procesi. Liela daļa cilvēku to neapzinās un akli seko citu radītiem mērķiem.
Ja cilvēks to apzinās un iekšēji sajūt, tad viņš var sākt radīt savu realitāti. Tas nenozīmē, ka cilvēks aiziet no sabiedrības, aizver savu pasauli. Cilvēks visu redz, dzird un jūt, bet neļauj sevi un savu uzmanību raustīt uz visām pusēm. Viņa enerģija paliek viņam un viņa pasaules radīšanai. Arī, ja apkārt ir haoss. Jo vairāk apzinātu cilvēku, jo apkārtējais haoss mainās uz harmoniskāku realitātes līmeni.
Kas ir realitāte? Nevaru pilnībā to noraksturot, bet kā mēs mācāmies kursa Ceļš Pie Sevis laikā – apkārtējā realitāte ir tikai tā, ko mēs varam uztvert ar savām dabiskajām piecām maņām. Ir tāds spēcīgs instruments – Maņu prakse, kas šo ļauj ļoti labi izprast. Objektīvā realitāte(cik nu tā patiesi var būt objektīva) eksistē tikai tik lielā mērā cik to spējam saredzēt, sadzirdēt, sajust, sagaršot un sasmaržot. Viss pārējais aiz šo maņu robežām ir tikai mūsu atmiņas un to interpretācija, jo nespējam ar savām maņām konstatēt. Tas labi izjūtams, kad prakšu laikā esam piemēram mežā. Mēs it kā zinām, ka aiz meža ir pilsētas, šosejas, mūsu mājas, tuvinieki, citi cilvēki, citas valstis, kalni un jūras. Bez palīgierīcēm mēs šo realitāti nevaram konstatēt. Tā eksistē tikai mūsu atmiņās un kā mēs tās spējam interpretēt. Tas ir stāsts par esību šeit un tagad objektīvajā realitātē, kur mēs esam atdalīti no šīm atmiņām. Tā ir apzinātība šeit un tagad. Mūsu objektīvā realitāte it kā saraujas šo maņu uztveres zonā. Saraujas arī mūsu uzmanības fokuss, kas ļauj to vērst tikai uz mums apkārt un iekšā notiekošo.
Kvantu mehānika šo sauc par sasaistītām daļiņām, kur tās iegūst noteiktas īpašības vai pazīmes tikai novērošanas brīdī, līdz tam novērotājs iedod nosacītu potenciālu. Eksistē tāds jēdziens kā Bella nevienādība, kas nosaka, ka daba kvantu līmenī neuzvedas iepriekš noteiktu parametru sistēmā. Alains Aspē, Džons Klauzers un Antons Cailingers 2022. gadā par šiem kvantu mehānikas eksperimentiem saņēma Nobela prēmiju. Kāda tam ir saistība ar šo ierakstu? Zinātne netieši pierāda, ka matērijas dabu un īpašības nosaka informatīvā enerģija, jeb apziņa, kas novēro un spēj radīt. Pat matēriju, nerunājot par notikumiem un to plūsmu. Tas nozīmē, ka apzināta informatīvā enerģija spēj radīt matēriju. Atceramies Jēzus spēju ūdeni pārvērst vīnā kāda kaānieša kāzās vai Sai Babas spēju materializēt pelnus un dažādus priekšmetus.
Taču, lai to visu spētu, ir nepieciešama izpratne par realitātes dabu un radīšanas procesu. Turklāt, jāatmet visas iepriekš materiālisma apmācību sistēmā(esošajā izglītības sistēmā) iegūtās zināšanas par matērijas monolīto un determinēto dabu. Tas traucē ieraudzīt patieso ainu. Tas arī ir tas noslēpums, ko varas uzturētāji negrib atklāt. Ja cilvēks spēs pats apzināti radīt savu realitāti un būs šajā procesā saskaņojies ar dievišķajiem likumiem, tad nav tāda spēka, kas spētu to pakļaut, pārvaldīt vai ar tā apziņu manipulēt. Diemžēl, šobrīd vēl liela daļa sabiedrības tiek nemanāmi, bet pavisam stingri vadīta. Augstākās varas struktūras(tie nav esošie politiķi vai superbagātnieki, tie ir cilvēki, kas atrodas vēl virs viņiem) šīs likumsakarības labi zina, tāpēc tās veiksmīgi izmanto savu mērķu labad.
Mēs katru sekundi pieņemam kādu lēmumu. Pat ķermenis pieņem lēmumu ievilkt elpu vai nē. Taču tas notiek ārpus mūsu ikdienišķās apziņas. Katru mirkli mēs pieņemam neskaitāmus lēmumus, lielāko tiesu tās ir automātiskas reakcijas, ko diktē instinkti, sociuma programmas, mūsu traumas vai prātā radītie gatavie reakciju šabloni. Atceraties Pavlova suņus – nosacījuma refleks, izdzīvošanas instinkts, manipulācijas? Protams, tā var dzīvot un tā dzīvo lielais vairums, taču caur visu šo jezgu mūsu izvēles un lēmumus var vadīt visos virzienos. Izņemot tajos, kur mēs paši patiesi vēlamies būt. Tāpēc uz pasaules ir tik daudz nelaimīgu cilvēku.
Tagad ir populāri runāt par 3D un pāreju uz 4 D un 5D. Daudzi, kas fanātiski seko šiem D, iedomājas, ka pāreja kādā dimensiju līmenī ir kaut kas ļoti jūtams, kas izmaina pilnīgi visu dzīvi, eksistenci u.t.t.. Tā ir ilūzija. Dimensijas ir bezgalīgi daudz. Mēs katru mirkli mētājamies vairākās dimensijās. Kā to saprast? Ļoti vienkārši – pamosties no rīta, saulīte logā, putniņi dzied, padzer kafiju, viss ir šokolādē. Tu esi vienā dimensijā, tā ir noteikta vibrāciju fāze. Tad tu attaisi internetu un izlasi par kādu nejēdzību. Tavas emocijas rada nejaukas sajūtas, tu iegrimsti domās un esi jau citā dimensijā, jeb fāzē. Tava pasaule vairs nešķiet tika jauka un saulaina. Jā, jo tu esi jau citā pasaulē, citā D, kur ir sliktas sajūtas. Ja caur šīm sajūtām vēl sanāk kāds konflikts ar tuvinieku, tad tu nonāc jau vēl citā dimensijā, jeb fāzē. Caur savām domā, caur savām emocijām, caur saviem uzskatiem, kuri reaģējuši neapzināti. Un tā dienu no dienas. Tā mēs dzīvojamies pa neskaitāmām realitātes fāžu posmiem.
Kāda ir izeja? Izprast kā tas viss strādā. Kļūt apzinātam ik mirkli. Sajust sevi visos stāvokļos. Kļūt par sevis novērotāju. Būt Dvēseles apziņā, lai prāts, ego un ķermenis spētu saskatīt klupšanas akmeņus un tos nolasītu jau laicīgi. Sajust savu patieso esības kodolu un stabili tajā iemiesoties. Kad ejam šo ceļu, tad spējam stabilizēt savu realitātes fāzi vēlamajā un turēties tās ietvaros. Tad sākam kļūt par patiesiem un apzinātiem savas realitātes radītājiem. Tas nav viegls ceļš, bet ir tā vērts.