Mans CEĻŠ PIE SEVIS aizsākās pirms 20 gadiem, kad pieņēmu iekšēju lēmumu meklēt atbildes uz visiem jautājumiem, kuri mani bija kopš atceros sevi. Jautājumu bija tik daudz, ka neredzēju tiem malu.
Atceros, vēl bērnu dārzā gāju, padomju sistēmā – nevarēju aizmigt pusdienlaikā, jo domāju par to, kā cilvēkam cauri kauliem un galvaskausu ložņā tārpi, kad tas ir apglabāts kapā. Kad pajautāju auklītei – ko viņa domā par šo jautājumu, viņa saķēra galvu un aizskrēja. Tā arī atbildi nesagaidīju. Vakarā mamma lūdza, lai šādus jautājumus bērnu dārzā nevienam nejautāju.
Tad kaut kad tajā pašā bērnu dārzā gadījās norīt skrūvi. Vairs auklītēm neko nejautāju. Vakarā mammai ar lepnumu teicu, ka auklītes netraucēju ar saviem jautājumiem, bet man tomēr nav skaidrs – skrūve izurbsies cauri “ķeskām” vai iznāks pa dibenu ārā. Mamma bija šokā, ka neesmu par šo uzreiz teicis auklītei. Kā lai saprot, kā ir rīkoties pareizi?
Arī skolā man bija visādi jautājumi, kas pārsniedza mācību vielas apjomu. Piemēram – nevarēju saprast, kāpēc klases smukākā meitene uz manu piedāvājumu panest viņas portfeli, izturējās ar nicinājumu, bet kad Pēteris viņu paraustīja aiz bizēm, viņa jautri smējās? Nesapratu vai tas, ka man patīk jaunā fizikas skolotāja(tikko pedagoģiskā institūta beidzēja) ir labi vai slikti un kā tas ietekmē manu interesi par fiziku? Vai bezgalība tiešām ir bezgalīga un nekur nebeidzas?
Vēlāk jau jautājumi kļuva aizvien sarežģītāki. Piemēram, gribēju izprast, kā cilvēks var miegā elpot, kad pats to nejūt. Mēģināju pierunāt māsu negulēt un skatīties, kā es aizmiegot elpoju. Viņa attiecās, sakot, ka man nav pilns rublis.
13 gadu vecumā nokritu no liela augstuma uz sprandu un piedzīvoju klīnisko nāvi, no kuras mani izcēla draugs, kas bija trīs gadus vecāks un bija kopā ar tēvu apguvis pirmās palīdzības iemaņas. Vecāki par to uzzināja tik pēc gadiem 10 – 15. Neteicu, jo nezināju vai labāk teikt, vai neteikt. Nedēļu nostaigāju ar stīvu kaklu, slēpu, cik var, no vecākiem. Atskārtu, ka redzu ap visiem priekšmetiem un dzīvām būtnēm viegli zaigojošu, citkārt krāsainu gaismas joslu. Protams, tajā laikā neko nezināju par enerģētisko lauku vai aurām.
Kad trenējos džudo, tas jau bija 1988. gadā, treneris sāka stāstīt par meditācijām un autogēnajiem treniņiem. Es pirmo reizi piedzīvoju meditācijas sajūtu un sapratu, ka kaut kas ir aiz prāta un apziņas robežām, ko vēl nespēju izprast. Kad domāju par to, ka Visums ir bezgalīgs, tomēr uzskatīju, ka kaut kur tas beidzas. Tad šķita, ka Visums patiesībā ir šūna kādā vēl lielākā organismā.
Kādreiz par šo visu vaicāju tēvam, kurš pēc izglītības bija kodolfiziķis un šo to arī zināja par kvantu zinātni. Tas atkal man atklāja vēl lielāku lauku ar neatbildētiem jautājumiem.
Kad kļuvām brīvi no padomju varas, tad mūsu valstī kā grēku plūdi sāka ienākt dažādas grāmatas un brošūras, tulkojumi par jebkādām tēmām. Es braucu uz Rīgu un ķemmēju visas iespējamās vietas, kur pārdeva iepriekš par aizliegtām uzskatītās grāmatas – par psiholoģiju, dziedniecību, reliģiju, kvantu fiziku, filosofiju u.t.t.. Lasīju, lasīju un lasīju. Vispār jau daudz lasīju arī padomju gados, jo mūsu ģimenē lasīšana bija goda vietā. Atceros, pat skolas starpbrīžos reizēm sēdēju ar grāmatu rokā un tik pa retam ar klases puikām padzenāju dzēšgumijas futbolu koridorā.
Tā esmu gadu gadiem pats sev jautājis un meklējis atbildes. Esmu bijis kristīgajā baznīcā, kur meklēju Dievu. Neatradu, lai gan Bībeli izlasīju trīs reizes, pat šodien varu zīmīgākās vietas nocitēt precīzi. Man palūdza no baznīcas aiziet, jo uzdevu pārāk daudz jautājumus, uz kuriem neviens nespēja atbildēt. Teica, lai pieņemu ticībā. Laikam tās man bija mazāk nekā jautājumu.
Nu jau galvenokārt mani mocīja jautājumi ne par skrūvēm vai tārpiem, bet – kāpēc mēs dzīvojam, kāds ir dzīvības mērķis, kas ir Dievs, kas ir cilvēks, no kurienes mēs nākam un kurp ejam, kas ir nāve un dzimšana?
Lai nonāktu pie atbildēm, sāku intensīvi pētīt citas reliģijas, filosofijas, senos traktātus un citus avotus. Līdz nonācu pie secinājuma, ka katrā avotā ir kāds patiesības gabaliņš, lai arī cik tālu pierakstītājs vai autors ir šo patiesību interpretējis. Sāku saprast, ka mistiskā veidā atskārsmes par patiesību un atbildes uz maniem jautājumiem veidojas manī pašā. Ka es atbildes sajūtu. Tās nāk no manas Dvēseles. Tas bija lūzuma punkts, jo līdz šim visas atbildes centos atrast ārpus sevis, citu cilvēku darbos.
Tā es nonācu uz CEĻA PIE SEVIS. Soli pa solim izstrādāju metodiku, kā milzu apjomu dažādu zināšanu iespējams sintezēt vienotā pielietojamā sistēmā. Izstrādāju metodes, kā atrast atbildes sevī, kā šajā ceļā iesaistīt apziņu, zemapziņu un citus spēkus. Kā piekļūt informatīvajam laukam un ar to strādāt.
Pirms tam daudzus gadus ar sievu Silva vadījām dažādas profesionālas apmācības uzņēmumu kolektīviem. Pirms trim gadiem izstrādājām kursa “CEĻŠ PIE SEVIS” programmu, kuru nu jau trešo gadu esam padarījuši pieejamu interesentiem. Tas nenozīmē, ka man ir atbildes uz visiem jautājumiem un es visu zinu. Nē, jautājumi man ir joprojām, jo mēs dzīvojam bezgalīgā pasaulē, kas pārsniedz redzamās pasaules robežas. Un tas nozīmē, ka dzīvot ir interesanti!
VIEDNĪCA